“Zeme mūs pievelk, izvelk un beigās arī visus sevī ievelk”

    Anda Līce ir brīnišķīga dzejniece, prozaiķe un publiciste. Dzimusi 1941.gadā Patkules pagasta “Liepniekos” mežkopja ģimenē. Mācījusies Cesvaines vidusskolā un Bulduru dārzkopības tehnikumā. Strādājusi par daiļdārznieci, pasniedzēju, dzejas konsultanti Rakstnieku savienībā, literāro konsultanti Okupācijas muzejā. A.Līces īpašās attiecības ar zemi attēlojas viņas dzejas rindās: “Zeme mūs pievelk, izvelk un beigās arī visus sevī ievelk.” Un kā pati dzejniece ir teikusi: “Ir divas lietas, kuras man neapnīk darīt – rakt zemi un rakstīt.” Savu pirmo dzejoli uzrakstījusi 24 gadu vecumā - “Gadi, klupdami steigā”. Un tieši šis dzejolis 1967.gadā tika publicēts laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Desmit gadus vēlāk, 1977.gadā, iznāca pirmais dzejoļu krājums “Uzvilkti pulksteņi”. Šobrīd ir uzrakstījusi teju 30 dzejas un prozas grāmatas, sastādījusi grāmatas “Via dolorosa: Staļinisma upuru liecības” sešas daļas. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), Ministru kabineta balvu (2012), saņēmusi Veidenbauma prēmiju (2004) un Aspazijas prēmiju (2005).

Ziņas attēlā: Dzejniece Anda Līce grāmatas “Šovakar” atklāšanas svētkos Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Oļģerta Skujas foto, 20.02.2013. Fotogrāfija no Sarmītes Radiņas personīgā arhīva.